rudens kā rudens

šodiena tāda nostaļģiska. es īsti nemācētu formulēt par ko ir šī nostaļģija, tajā ietilpst visādas atmiņas un pārsvarā to iespaido mūzika. piemēram, kad skanēja the who-baba o'riley atcerējos, ka tā skanēja tieši kaut kad pirms muse positivusā un uzreiz saviļņoja toreizējās emocijas. neskatoties uz brutālu spiedoņu un nepacietību, kas nepārtraukti mocīja, es jutos tā it kā es varētu vienkārši kā raķete izšauties no tā visa un lidot tur apkārt un dot visiem savu pozitīvo lādiņu no kura varētu eksplodēt. pēc radio101 vakara ar prāta vētru, klausījos šo īpaši mīļo grupu un manas dziesmas laikā pilnīgi un noteikti uzplanēja dziesmu svētki un kā mēs cītīgi ar mārtiņu dziedājām haha 'es varētu vienmēr tā stāvēt, starp mirkli un mūžību' tā arī var raksturot tā brīža izjūtas.

ir tikai 21.septembris un pēc augusta ir tik daudz kas mainījies. laikam pat dažas ļoti radikālas pārmaiņas, bet man par prieku tikai labas pārmaiņas.
esmu apradusi ar skolu jau, neskatoties uz to, ka man tur tupēt tāpat ārkārtīgi riebjas. jāpiespiež arī sevi uz mājasdarbiem, bet tā neko iet. vispār internets, tas ir, mūzika, seriāli un citi sūdi ļoti traucē mācīties. dadada
sabāzu, sākot ar oktrobri, savu nedēļas grafiku ar visu iespējamo, arī autoskolu, bet tur es vēl nepieteicos, jo es joprojām šaubos vai tagad ir tik ļoti nepieciešams sevi apkraut arī ar to, bet varbūt.

sākotnēji ļoti nosodīju sevi par to, ka brīvdienās nepārtraukti turpinu ballēties, nu, vienu brīvdienu, labi, bet tad es sapratu, ka, ja nedēļas laikā es izpildu visu nepieciešamo, tieši vajag atlaist to visu un atstāt aiz reibuma un trakajām dejām.
pēdējā laikā šim ļoti iemīlēts 'prieks'

tikko saskaitīju, ka palikušas 11 dienas līdz astoņpadsmit. ātri gan šis laiks atnāca.
tātad līdz nākamajai piektdienai jāpaspej bildīt viss skolai, jāizstrādā viss partijai skolas un jāpaspēj visu saorganizēt ballītei, kas solās būs grandioza.
rīt pēdējās lietas un tad jau ielūgumu izsūtīšana. heheee

pa šo īso periodu pazaudēju sev ļoti tuvu cilvēku. es pat īsti nezinu kāpēc, lai arī cik smieklīgi tas neizklausītos. atklājās īstā attieksme pret mani, i guess. ne gluži attieksme, bet mana nozīme, bet nu neko, katru dienu arvien vieglāk un pat īpaši nemanu vairs atšķirību. vajadzēja tikai pieradināt sevi.

nu tad apmēram tā.
tagad jāpiespiež sevi izslēgt mūzika un jāiet gulēt.
ā, nē, man tāpat 12tos alise jāapsveic, draiskulei jau 20.
nu neko, rīt skolā pamiršu atkal haha

prāta vētra riņķo uz apli! - brīvajā kritienā

radās sajūta, ka izrunājos pati ar sevi
un bilde noskaņojumam