tās divas dienas mazirbē liekas kā nedēļa, gara nedēļa ar galīgi trakiem notikumiem.
varbūt tas notika tāpēc, ka viss sākās pārāk labi. braucam, čillojam, izgudrojam tumbiņu, viss notiek.
pirmā nakts bija tiešām tik ļoti jautra. alus un viskijs galvā sajaucās. ballīte neapstājas. no rīta viss turpinās atkal.
bet patiesībā ļoti grūti atcerēties kaut ko par pirmo dienu, jo otrās dienas notikums aizēno visu, nespēju par to nedomāt, tas visu laiku turās prātā kā neiznīcināma doma tajā. atmiņas, pārdzīvojumi bija tik ļoti spēcīgi.
es pirmo reizi, vairāk kā jebkad iepriekš savā dzīvē novērtēju to, ka es padomāju pirms es kaut ko darīju. pohujā dzīvot, protams, ir zbisj, bet šis viss tikai kārtējo reizi pierādīja to, ka tomēr kādreiz ir jāpadomā un nevajag iekāpt iekšā,jo visi tā dara kaut vai. vienīgais es nosodu sevi par to, ka es neaizdomājos apstādināt citu, bet tagad par to vairs nav jēgas domāt.
ja man un vēl pāris cilvēkiem to uzzinot un tikai atbraucot bija tik stipri pārdzīvojumi, tad kā varētu justies viņi. kaut gan bieži saka, ka pārdzīvot par citiem ir grūtāk, nekā par sevi.
lai vai kā, visi guva mācību, katrs savu.
kādu atturēja zāles pļaušana, kādu sieviete haha , kādu smadzenes, bet līdz ar to mēs tam visam arī izgājām cauri.
es neiedziļināšos sīkumos, cilvēki, bet vienkārši..vienkārši esiet uzmanīgi un ja jums ir ballīte un mašīna, sākumā atņemat atslēgas, tā ir mūsu jaunā tradīcija, jā.
No comments:
Post a Comment