jūtos bezspēcīga kā lupata, kad tikko atnākot mājās pēc dienas, kas tika pavadīta nevienu mirkli neapstājoties darbībā, tu aizdomājies par to, ka tev vēl jāmācās 2 brutāliem kd un vēl dažas huiņas un par to, ka rīt ir tikai ceturtdiena, tad tas viss tik tiešām neuzlabo ... vienkārši neuzlabo neko.
man kaut kur izleca tas, ka šodien placebo londonā, kur es gandrīz tiku un arī tas neko neuzlabo.
man šķiet, ka mans tēvs, faktiski patēvs, uzskata, ka es esmu totāla stulbene un vienmēr tāda palikšu. un arī tas neko neuzlabo.
un vēl ārā ir auksti un pretīgi, un, kā jau jūs nojaušat, arī tas neko neuzlabo.
bet tomēr es spēju izspiest smaidu, kad iedomājos par februāri un par to, ka tūlīt būs brīvlaiks.
man tikko radās doma piekāst to visu, iet gulēt un veltīt zubrīšanai starpbrīžus, +/- stundas un rītu autobusā, jo savādāk es atkal rīt visu dienu migšu ciet, kā vienmēr.
un tas, ka luīze uztaisīja jaunu blogu, atgādināja manam aizslogotajam prātam ar blaumaņa novelēm, wenn likšanu teikumos un faktoriāliem, es atcerējos, ka ļoti vēlos viņu satikt un sāku apdomāt to, ka rīt varbūt man būs tam laika.
vienkārši gribējās kaut ko uzdrukāt.
the smashing pumpkins - 1979
rīt tiksimies, saulstariņ? ^^
ReplyDelete