mēs to protam, ciest klusējot

- dziednīca

neņemot vērā to, ka es esmu pārāk pārdzīvojusies par stāstu, kā man nav sen bijis, pēdējās dienas pagāja fucking pozitīvi.

liekas, ka vakardiena bija vienkārši truli noblandīta, bet tie cilvēki - draugi, spēj ievest ikdienā, iešanā pa ielu, sēdēšanā parkā, pat braukšanā ar trolejbusu kaut ko tik pozitīvu.

atkal parādās tas smaids, kas vienkārši pats no sevis nenozūd un iekšā viss vārās, bet tā forši, patīkami.

šodien jūrā arī bija tik nāāājs. vairākas stundas nosēdējām, kaut kāda mūzika skan, tik daudz ko stāstīt.

tā jūra vispārīgi, mols un smiltis - kā man tas patīk.

bikses slapjas un smilšainas līdz pusei, jo man redz sagribējās palēkāt pa jūru, bet pohuj, man ir jautri.

es neturpināšu, jo stāsta iespaidā manī pamodīsies mans rainis un es te rakstīšu baigos romānus, bet, jā, es atkal izbaudu to patīkamo sajūtu.

prieks, ka šīs sajūtas mazliet aizklāj to, ka vecāki atkal strīdās, drīzāk runā par kaut kādām lietām tur, laikam saistītām ar vasaru, jo es īsti nesaprotu kas notiek, negribēju dzirdēt no tās sarunas vairāk nekā 5cas minūtes.